Vairāk vai mazāk mūsējā ir vientuļnieku sabiedrība. Vecie cilvēki bieži dzīvo vieni paši, bērni arvien mazāk satiekas pagalmos, lai kopīgi spēlētos (bieži vien jau nav laika visu pēcskolas attīstošo nodarbību dēļ, kuru uzdevums bieži vien ir padarīt bērnu par konkurētspējīgāku), lai satiktos ar draugiem, ir jāpāršķirsta plānotājs. Arī organizācijas baidās apvienoties, lai ko kopīgi paveiktu, jo katrs cīnās par savu labumu. Tā no paaudzes uz paaudzi ir radīta konkurējošā sabiedrība jeb vientuļnieku sabiedrība.
Tomēr cilvēks ir sabiedriska būtne. Mēs dzīvojam grupās. Mēs esam tam radīti. Konkurenci izdomājām mēs paši, ka tā mūs virza uz priekšu, ka tā nosaka kvalitāti. Tomēr cilvēks ar savu prātu nevar mainīt to, kas viņā ir ielikts no dabas. Pretējā gadījumā tā ir izgāšanās un tā visa rezultātā ir nelaimīga, sabojāta sabiedrība.
Mainīt sabiedrību un radīt paraugus bērniem
Sens ir teiciens, ka, lai izaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs ciems. Tā ir gudrība, kas sen ir aizmirsta un kura vietām atkal piedzīvo atmodu. Bet kā gan to spēt realizēt, ja sabiedrība ir tik sadrumstalota?
No vientuļnieku sabiedrības būtu jāatgriežas pie dzīves grupās vai kopienās. Tā, lai var patiešām piedzīvot to sabiedrību un nonākt ar cilvēkiem kontaktā. Ja ir tik daudz vecu cilvēku, kuri ir vientuļi un ir daudzi vientuļie vecāki, tad būtu jāveido grupas, jānāk kopā un jāpalīdz, vienam otru jāatbalsta un tādējādi savienoties “ciemā”.
Tad varētu iet pie vienas sieviņas mācīties adīt, pie otras - virtuves vai augu noslēpumus, pie kāda vīra iemācīties grebt no koka karotes vai gleznot, rakstīt dzeju vai stāstus, vēl pie kāda iemcīties analizēt notikumus un saskatīt likumsakarības... Tā, lai bērni varētu brīvi kustēties un nebaidītos, ka no viņa sagaida kādu rezultātu.
Šī brīža sabiedrībā bērniem trūkst paraugu. To vairs nav. Rokdarbnieki, amatnieki, arhitekti, bieži vien pat paša bērna vecāki... Bērnam ir vajadzīgi cilvēki, kuriem ir laiks, kuri vienkārši ir tur un ir bērniem pieejami. Cilvēki, kuri neko nepieprasa. Lai gan vieni, gan otri var atgūt pašnovērtējumu, pašapziņu un sajūtu, ka spēj ko dot.
Āvalstīs bieži var novērot, ka vienas kultūras piederīgie turas kopā. Sākotnēji pat nav svarīgi vai ir kopīgas intereses, viņiem ir īpaša savstarpējā sasaiste, kas ir vajadzīga izdzīvošanai. Un lai viņi gūtu to kopības sajūtu un apziņu, ka es neesmu viens, ka man apkārt ir manējie. Jo tas ir mūsos iekšā – būšana kopā. Tas ir arī tas, kas jādod tālāk bērniem, lai tie spēj garīgi veselīgi augt. Tas ir ceļš uz sabiedrības saliedēšanu un piederības sajūtu. Tas ir ceļš uz ciemu, kurā uzaugt bērnam un mūsu nākotnes sabiedrībai.
Raksts tapis pēc intervijas ar Sonju Vatu “Schulen im Aufbruch” kongresā.
Sonja Vata (Sonja Watt) – dzīvo starp diviem kontinentiem - Ameriku un Eiropu. Viņas bērni uzauga mājmācībā. Šobrīt Sonja Vata organizē apmācības, seminārus, nometnes un dažādus citus projektus, kas vērsti uz dabīgu un veselīgu dzīvi dažādos tās aspektos. Viņa ir suņu trenere un strādā arī brīvmācības skolas vadībā.
Vairāk informāciju par Sonju Vatu un viņas darbību var atrast internetā: www.sonjawatt.com.
Interviju ar Sonju Vatu var noskatīties Kongresa „Schulen im Aufbruch” mājaslapā: http://schulen-im-aufbruch-kongress.de