Tās nav bērnu spēles. Tā ir jauna iekšējā nostāja, kura var mainīt pasauli.

Šādā pasaules kārtībā, kādu esam radījuši, bērnam būt nav vietas. Tāpēc rodas bailes par virtuālo vidi. Kas vainīgs, tas bailīgs.

Mēs dzīvojam vientuļnieksabiedrībā. Tieši tā, kā bērnam to nevajag. Ir jaiemācās atkal ar cilvēkiem satikties un veidot ciemus.

Šī brīža jaunākā paaudze ir tik tālu no dabas, kā vēl nekad. Austrijas skolotājs to maina ar jauna mācību priekšmeta izveidošanu.

Ir skaidrs, ka vairums esošās skolas nav bērniem, ģimenēm un pat skolotājiem piemērotas. Kādai tad būtu jābūt skolai šodien?

Redzēt sevi, bērnu un skolu citām acīm nav viegli, ja šajā sistēmā esam tā iesēdušies. Tomēr tas ir tā vērts, ja runa ir par sevi un bērnu.

Katrs bērns ir unikāls. Viņa smadzenes – perfektas. Kāda nozīme ir sabiedrībai un skolai šī fenomena ietvaros?

Mācīšanās šķiet kā civilizētas sabiedrības pamatakmens. Bet vai tas notiek pareizi - tā, kā būtu sabiedrības un katra indivīda interesēs?

Tās ir šausmas, kas notiek. Bet tas taču piederas pie civilizācijas un savādāk nevar būt. Kas ir strukturālā vardarbība?

Bērns nenāk pasaulē kā nepilnīgs pieaugušais. Tieši pretēji. Tas ir jāatpazīst un ir jāstājas pretī sistēmas radītajam spiedienam.