Katrs bērns nāk pasaulē apveltīts ar lielu zinātkāri. Tā ir bērna daba, ja vien tai nekaitē apkārtējie apstākļi. Turklāt mūsu smadzenes darbojas balstoties uz entuziasmu un aizrautību. Proti, ja mūs kaut kas aizrauj, tad šajā jomā spējam visu sasniegt. Ja mēs, pieaugušie, uzticamies un paļaujamies uz saviem bērniem un uz to, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un uzticamies tam, ka mūsu bērni iet pareizo ceļu, tad šie bērni arī mācās. Un viņi mācās visu pirms tieši to, kas viņiem IR jāmācās. Beigu beigās šie bērni iet ar panākumiem paši savu dzīves ceļu.
Esošā sistēma māca, ka mēs neesam pilnvērtīgas būtnes. Mums trūkst pāris lietas, kuras mums jādabon ārpusē, t.i., no pastāvošās sistēmas. Skolās būtu jāmāca tieši pretējais - cik mēs esam vareni. Sistēma māca melus, ka esam ar trūkumiem, un šie meli sistēmai ir ļoti ērti. Uz šiem meliem tā spēj veiksmīgi pastāvēt. Patiesība ir tā, ka cilvēks ir varens tāds, kāds viņš jau pēc savas dabas ir, bet sistēmai šī patiesība ir ārkārtīgi neizdevīga.
Vācija ir viena no pēdējām valstīm, kurā pastāv novecojušais likums par obligāto skolas apmeklējumu. Mūsdienās te gandrīz visi ir traumatizēti, jo visu skolas laiku tiek mācīts, ka tālākām mācībām/studijām un panākumiem dzīvē noteicošās ir atzīmes skolā. Tādējādi skola izdara spiedienu un rada nelaimīgus cilvēkus. Turklāt šis nelaimīgais stāsts aizsākas jau bērnudārzā, kur bērni tiek audzinātāju (iz)audzināti. Gan bērnudārzos, gan skolās audzinātāju un skolotāju vietā bērniem blakus būtu jābūt kompetentam cilvēkam, kas pavada bērnu zināšanu pasaulē (nevis māca zināšanas).
Izmaiņas sākas katrā pašā
Katrs no mums ir dzirdējis par mikro un makro kosmosu. Cilvēka mikro kosmosā ietilpst viņš pats un ģimene. Makro kosmoss ir apkārtējā vide. Raugoties no šīs perspektīvas ikviens var uzsākt jūtamas pārmaiņas. Katram indivīdam nav vajadzība uzreiz ķerties klāt lielajam mērķim un veikt radikālas pārmaiņas kādā valstiskā jomā. Katrs no mums nemaz nevar atvērt jaunu skolu vai līdz nepazīšanai pārmainīt kādu esošo. Katrs no mums arī nevar veikt īstu skolu reformu valstiskā mērogā. Labāk ir sākt ar mikro un makro kosmosu, atbildot uz jautājumiem: ko katrs no mums var dot?, ko es jau tagad varu darīt? Tas ir darbs pašam ar sevi, ar savu būtību un priekšstatiem. To var ikviens no mums sākt darīt tagad uzreiz.
Un katrā ģimenē var sākt ar to, ka neizdara uz bērnu spiedienu par sekmēm vai skolas apmeklējumu un uzticēties viņam un viņa izvēlētajam ceļam. Ir jāskatās un jāvēro savi bērni un jāatpazīst viņu talanti un dotības, un ir jāpalīdz tos attīstīt. Un vecākiem nevajadzētu manipulēt ar bērniem, lai tie piepildītu vecāku neīstenotos sapņus un vēlmes.
Cilvēks pievelk to, ko pats izstaro un tādā veidā mēs radām katrs pats savu realitāti.
Raksts tapis pēc intervijas ar Jensu Lērihu “Schulen im Aufbruch” kongresā.
Jenss Lērihs (Jens Lehrich) – radiožurnālists un brīvautors no Hamburgas. Kopš 2010. gada viņš pēta farmaindustrijas aizkulises un iestājas par veselīgu dzīvesveidu. Izveidojis blogu ahundredmonkeys.de. Jens ir arī triju bērnu tēvs, kurš atpazina izglītības sistēmas negatīvo ietekmi uz paša bērniem. Tā rezultātā viņš izlēma bērnus izņemt no mācību iestādes un ļaut viņiem dabīgi izglītoties.
Interviju ar Jensu Lērihu var noskatīties Kongresa „Schulen im Aufbruch” mājaslapā: http://schulen-im-aufbruch-kongress.de